Jāņi ir tradīcijām bagātākie un līksmākie svētki latviešu gadskārtā. Līdztekus jāņuzāļu plūkšanai, vainagu vīšanai, sētas, telpu un priekšmetu izrotāšanai, kā arī aplīgošanai, dejošanai, jāņuguns dedzināšanai un papardes zieda meklēšanai savu īpašo vietu ieņem arī mielasts. Jāņubērnu uzņemšanai tiek cepta maize un pīrāgi, gatavoti gaļas ēdieni, siets jāņusiers un darināts alus. Vēsturiski jāņusiers bija ne tikai ēdiens, bet arī dāsnuma, viesmīlības un auglības simbols. Tāpat arī bagātīgs mielasts ir neatņemama Jāņu tradīcija, nevis pārspīlējums. Taču tieši šī devīgā tradīcija reizēm nemanāmi var rezultēties ar pārēšanos, smaguma sajūtu, diskomfortu, saindēšanos ar alkoholu, organisma atūdeņošanos vai ar neatliekamu situāciju. Pārmērīga trekna ēdiena un alkohola lietošana saasina hroniskas saslimšanas, kuņģa un zarnu trakta slimības, var būt saistīta ar akūtu pankreatītu vai aknu bojājumu risku. Tieši tāpēc ir vērts pieminēt, ka gudra svinēšana nav svētku bojāšana, bet gan veids, kā saglabāt prieku līdz Jāņu rītam un arī nākamajā dienā.
Ēst gardi un justies labi
Jāņos nav jāatsakās ne no ķimeņu siera, ne salātiem ar majonēzi, ne speķa pīrādziņiem, ne arī no grilētām desiņām, jo daudziem tieši tāda ēdienkarte veido svētku garšu. Tā vietā jāatceras, ka svinīgu garastāvokli, prieku un labu pašsajūtu nodrošina nevis stingri aizliegumi, bet gan līdzsvars un mēra izjūta. Nevajag atteikties no tradicionālajiem ēdieniem; drīkst pagaršot to, ko sirds kāro, tikai nevajadzētu sakrāmēt uz šķīvja visu vienā reizē un to steidzīgi apēst. Treknāku gaļu vai sieru ir vērts papildināt ar dažādiem svaigiem dārzeņiem un zaļumiem. Noteikti īpaša uzmanība jāpievērš mērcēm, jo krējuma, majonēzes, siera vai citas treknas mērces ir nevis “bezkaloriju” piedevas, kurās “peldināt” produktus, bet var būt ļoti sāļas un kalorijām bagātas.
Cilvēkiem, kuriem mēdz būt atraugas, dedzinoša sāpju sajūta pakrūtē, slikta dūša vai meteorisms, svētku vakarā ir vērts piesargāties no ļoti trekniem, ceptiem, asiem un sāļiem ēdieniem. Arī alkohols, gāzēti dzērieni, skābi produkti un kalorijām ļoti bagātīgi ēdieni daļai cilvēku var veicināt kuņģa skābes atvilni vai gremošanas traucējumus. Tāpat tiem, kuriem ir paaugstināts kuņģa skābums, neveiksmīga izvēle var būt tomāti; it īpaši kopā ar alkoholu, treknu gaļu un asām piedevām.
Lai nepārēstos, svarīgi ir ne tikai tas, ko ēd, bet arī tas, kā ēd. Jāņu vakarā ēdiens uz galda atrodas vairākas stundas, un tieši tāpēc nemanāmi rodas tā dēvētās “garāmejot apēstās” porcijas, proti, viens rausītis, maziņš siera gabaliņš, gaļas kumosiņš, pāris uzkodu maizītes vakara gaitā pārvēršas par krietnu ēdiena daudzumu. Šādas neapzinātas ēšanas laikā netiek pilnvērtīgi fiksēts apēstā ēdiena daudzums un izpaliek sāta sajūta. Šajā gadījumā palīdz vienkāršs paņēmiens: ēst tikai sēdot pie galda un ēdienu uzlikt uz šķīvja, nevis nepārtraukti, ejot garām galdam, knakstīties ap sāļajām uzkodām un saldumiem. Ēdienu šķīvī ir daudz vieglāk pamanīt. Ja tas visu vakaru nonāk mutē “pa drusciņai”, ir daudz grūtāk piefiksēt sāta robežu.
Ir vērts apzināti uzlikt mazāku porciju, to apēst lēnām un pēc desmit līdz piecpadsmit minūtēm sniegties pēc papildu porcijas tikai tad, ja patiešām vēl gribas ēst. Sāta sajūta nerodas uzreiz, bet ātra ēšana bieži noved pie tā, ka cilvēks apstājas tikai tad, kad jau ir apēsts par daudz. Būtiski saprast, ka smaguma sajūta nav mērķis, bet gan signāls, ka robeža jau pārkāpta. Un pats galvenais – gremošanas fermenti (enzīmi), kas satur pankreatīnu un palīdz organismam ātrāk sašķelt apēsto, nav biļete uz pārēšanos. Šie bezrecepšu medikamenti var palīdzēt atsevišķās situācijās, taču tie neatceļ ne pārmērīgi trekna ēdiena, ne alkohola, ne pārāk lielu porciju negatīvo ietekmi uz organismu. Veselīgākā izvēle svētkos nav atteikties no visa gardā, bet baudīt to tādā mērā, lai pēc svētkiem nav jāmokās ar sliktu pašsajūtu.
Svarīgs ir arī dienas ritms. Nav prātīgi ciemos doties ļoti izsalkušam, ar domu, ka tādējādi būs iespējams nogaršot pēc iespējas vairāk ēdienu. Tāda rīcība parasti beidzas ar pārēšanos. Labāk ir dienas laikā ieturēt vieglas maltītes un, ja līdz ciemošanās brīdim jāgaida ilgi, pirms došanās var apēst nelielu, bet sātīgu uzkodu, piemēram, bezpiedevu jogurtu, kam pievienotas ogas un karote auzu pārslu, vai ābolu un vienu sauju riekstu, vai nelielu biezpiena porciju ar zaļumiem.
Der atcerēties, ka Jāņi nav tikai ēšana, dzeršana, sēdēšana pie galda un sarunas līdz rīta gaismai. Īstā svētku sajūta bieži vien rodas tieši kustībā – kad tiek pīti vainagi, izrotātas mājas un sētas, dziedātas dziesmas, dejots pie ugunskura vai sagaidīts rīts, bradājot basām kājām rasā. Peldēšanās, lēkšana pāri ugunskuram un citas drosmīgas fiziskas aktivitātes ir katra paša gaumes un drošības ziņā.
Alkohols un paģiras
No medicīnas viedokļa drošākais risinājums ir nemaz nelietot alkoholu. Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka nav tādas alkohola lietošanas formas, kas būtu pilnīgi bez riska. Ja cilvēks tomēr izvēlas lietot alkoholu, mazāks daudzums nozīmē mazāku risku, un svarīgākais ir nevis atrast pareizo dzērienu, bet gan saglabāt kontroli pār daudzumu. Tātad nevajag dzert alkoholu tukšā dūšā. Ēdiens palēnina alkohola uzsūkšanos un samazina maksimālo alkohola koncentrāciju asinīs, bet bezalkoholisko dzērienu lietošana pārmaiņus ar stiprajiem dzērieniem palīdz samazināt kopējo patēriņu un dehidratāciju. Jāatceras, ka alkoholu nevajadzētu kombinēt ar enerģijas dzērieniem vai citiem kofeīnu saturošiem “uzmundrinātājiem”, jo kofeīns nemazina alkohola ietekmi uz organismu, bet var radīt maldīgu možuma sajūtu, veicināt lielāku alkohola patēriņu, traumas, dehidratāciju un riskantu uzvedību. Īpaši svarīgi ir atcerēties zāļu un alkohola mijiedarbības. Alkoholu nevajadzētu dzert, ja tiek lietoti miega līdzekļi, nomierinoši līdzekļi, opioīdu grupas pretsāpju līdzekļi, kombinētie saaukstēšanās un klepus līdzekļi, noteiktas antibiotikas, pretsāpju līdzekļi, antihistamīni un antidepresanti. Šādas kombinācijas var palielināt miegainību, reiboņus, kritienu risku, elpošanas nomākumu, kuņģa asiņošanu vai aknu bojājumu. Savukārt par paģirām svarīgākais ir atcerēties vienu neērtu, bet godīgu patiesību: brīnumlīdzekļa nav. Paģiras nepazūd pēc kafijas iedzeršanas, dušas vai vēl viena rīta dzēriena. Vienīgais īstais “ārsts” ir laiks. Var palīdzēt miers, ūdens dzeršana nelieliem malciņiem, atpūta un saudzējošs režīms. Jāuzmanās arī ar paģiru “tablešu” pašizvēli, jo daļa šo līdzekļu kombinācijā ar alkoholu var kairināt kuņģi vai kaitēt aknām. Pēc svētkiem noteikti nevajadzētu vadīt auto vai strādāt ar tehniku, jo paģiras pasliktina uzmanību, koordināciju un spriešanu.
Svarīgi ir atšķirt paģiras no saindēšanās ar alkoholu, un ir situācijas, kad nogaidīšana nav pareiza rīcība. Neatliekama palīdzība jāmeklē, ja cilvēks pēc alkohola ir ļoti miegains, grūti pamodināms, apjucis, elpo lēni vai neregulāri, ir krampji, zilgana vai ļoti bāla āda un atkārtota vemšana. Tā vairs nav tikai slikta dūša pēc ballītes, bet dzīvībai bīstama situācija. Tāpat mediķu palīdzība vajadzīga, ja ir stipras sāpes vēderā, asiņaina vemšana, melna vai asiņaina vēdera izeja, augsta temperatūra, ilgstoša caureja, nespēja noturēt šķidrumu vai pazīmes, ka cilvēks atūdeņojas, proti, sausums mutē, reibonis pieceļoties, ļoti reta urinēšana un izteikts nespēks. Šādā gadījumā nedrīkst gaidīt, kad kļūs labāk, dot karstu kafiju vai mudināt doties pastaigā. Noteikti arī nedrīkst cilvēku atstāt vienu. Ja persona vemj, tad viņa jānogulda stabilā sānu guļā vai jāpalīdz noliekties uz priekšu, lai samazinātu aizrīšanās risku.
Ja apēsts vai izdzerts par daudz
Ja svētku vakarā tomēr sanācis apēst vai izdzert vairāk, nekā labai pašsajūtai būtu gribējies, nevajag organismu sodīt. Ne ar badošanos nākamajā dienā, ne ar pārmērīgu kafijas dzeršanu, ne ar došanos karstā pirtī vai maratona skriešanu. Pārēšanās un pārmērīga alkohola lietošana jau ir nopietna slodze organismam, tāpēc nākamais solis nav vēl viena galējība, bet mierīga atgriešanās normālā ritmā. Situācijās, kad ir smaguma sajūta, vēdera uzpūšanās vai dedzināšana pakrūtē, vislabāk palīdz pauze no ēšanas. Nevajag uzreiz meklēt vēl kaut ko “vieglu”, ja ķermenis skaidri saka, ka pietiek. Labāk padzerties ūdeni maziem malkiem, iziet lēnā pastaigā, mazliet izkustēties, pasēdēt taisnāk un neapgulties uzreiz pēc sātīgas maltītes. Ja jāiet gulēt drīz pēc ēšanas, cilvēkiem ar grēmām var palīdzēt augstāks spilvens vai nedaudz pacelta ķermeņa augšdaļa.
Nākamajā rītā noteikti nav vajadzīgas “detoksa kūres”. Organismam daudz vairāk noderēs ūdens, miegs un vienkāršs, saudzīgs ēdiens. Labs sākums var būt auzu putra, banāns, rīsi, vārīts kartupelis, viegla dārzeņu zupa, buljons vai bezpiedevu jogurts, ja tas labi panesams. Treknas brokastis, asi ēdieni, kūpinājumi, salāti ar majonēzi un jauna svētku ēdienu kārta parasti tikai paildzina smaguma sajūtu. Jāpiemin, ka ķimenes ir tradicionāli lietojams līdzeklis vēdera uzpūšanās un gremošanas traucējumu simptomātiskai mazināšanai. Tātad ķimeņu tēja var būt labs un saudzējošs atbalsts, taču tā nav ārstēšana stiprām sāpēm, vemšanai, temperatūrai, dzeltei vai asiņošanai.
Ja ir slikta dūša vai vemšana, galvenais ir nepieļaut atūdeņošanos. Nevajag uzreiz dzert lielu glāzi ūdens vienā rāvienā, jo tas var izprovocēt atkārtotu vemšanu. Labāk dzert pa pāris malkiem ik pēc dažām minūtēm. Ja bijusi vemšana vai caureja, var noderēt arī aptiekā pieejami šķīdumi šķidruma un sāļu zuduma mazināšanai. Ēst vajadzētu tikai tad, kad nelabums mazinājies, un sākt ar vienkāršu, saudzīgu ēdienu.
Pēc medicīniskas palīdzības jāvēršas nekavējoties, ja rodas stipras sāpes vēdera augšdaļā, īpaši tad, ja tās izstarojas uz muguru, ja ir atkārtota vemšana, drudzis, izteikts nespēks vai paātrināta sirdsdarbība. Uzmanību prasa arī sāpes labajā paribē pēc sātīgas un treknas maltītes, sevišķi, ja tām pievienojas temperatūra, slikta dūša vai ādas un acu dzelte. Tāpat nav jāgaida, ja parādās asiņaina vemšana, melna vai asiņaina vēdera izeja, ilgstoša caureja vai cilvēks nespēj padzerties, vai kļūst apātisks un ļoti vājš. Šādos gadījumos runa var nebūt par parastu gremošanas diskomfortu, bet par aizkuņģa dziedzera iekaisumu, žultsakmeņu izraisītām komplikācijām, asiņošanu kuņģa un zarnu traktā vai nopietnāku saindēšanos ar pārtiku.
Gan pirms, gan pēc svētkiem jāatceras, ka veselība nav šķērslis tradīciju piekopšanai, taču bez veselības nav arī īsta svētku prieka.
Reiz par gadu Jānīts nāca
Savus bērnus aplūkot,
Ko tie ēda, ko tie dzēra,
Ko tie sēja tīrumā.
Maizi ēda, alu dzēra,
Kviešus sēja tīrumā.
(Latviešu tautasdziesma #32936-2)
