Iedzīvotāju vakcinācija ir viens no valsts epidemioloģiskās drošības sistēmas stūrakmeņiem
Ikdienā daudz dzirdam par bērnu vakcināciju, taču arī pieaugušajiem ir svarīgi atcerēties par balstvakcīnām. Epidemioloģiskās drošības likums definē vakcināciju kā specifisku profilakses pasākumu, lai, ievadot vakcīnu, radītu vai uzturētu organisma imunitāti pret infekcijas slimībām. Tātad arī Latvijas likumdošanā ir nostiprināts, ka vakcinācija ir nozīmīga sabiedrības veselības aizsardzībai visa mūža garumā.
Pateicoties vakcīnām, daudzas smagas slimības izdevies kontrolēt vai pat izskaust. Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka imunizācija ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā glābt dzīvības un veicināt labu veselību visos vecumos. Vakcīnas ik gadu pasargā miljoniem cilvēku no infekcijām un slimību komplikācijām. Arī Eiropā augsta vakcinācijas aptvere ļāvusi apturēt, piemēram, poliomielīta neizplatīšanos kopš 2002. gada, kā arī ievērojami samazināt masalu, masaliņu, difterijas, stingumkrampju, garā klepus un citu slimību slogu. Tiklīdz vakcinācijas aptvere samazinās, pieaug sabiedrības neaizsargātība. To apliecina nesenie masalu uzliesmojumi Eiropā un arī difterijas gadījumi Latvijā. 2024. gadā Latvijā bija reģistrēti vairāki savstarpēji saistīti difterijas saslimšanas gadījumi, tai skaitā pieaugušajiem. Tas atgādina, ka infekcijas slimības nepazūd pilnībā un var atgriezties, ja netiek uzturēta kolektīvā imunitāte.
Kādēļ pieaugušajiem nepieciešamas vakcīnas?
Pēc bērnībā saņemtajām potēm laika gaitā imunitāte var pavājināties. Piemēram, difterijas un stingumkrampju antivielu līmenis organismā samazinās apmēram desmit gadu laikā, tāpēc ik pēc 10 gadiem jāsaņem balstvakcīna šo slimību profilaksei. Daži vīrusi nepārtraukti mainās (piemēram, gripas vīruss), tāpēc pret tiem nepieciešama ikgadēja pote. Turklāt mūsdienās pieejamas potes, kas bērnībā vēl nebija iekļautas vakcinācijas kalendārā vai arī īpaši aktuālas kļūst tieši pieaugušā vecumā, piemēram, vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV) jaunām sievietēm un vīriešiem vai pret jostas rozi senioriem u. c. Mūža otrajā pusē infekcijas slimības var radīt smagākas komplikācijas, tādēļ vakcinācija ir nozīmīga arī gados vecākiem cilvēkiem. Imunizācija pieaugušajiem palīdz pasargāt ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Piemēram, vakcinējot topošās māmiņas pret garo klepu un gripu, tiek aizsargāti vēl nedzimušie un jaundzimušie bērni, kuri paši vēl nevar saņemt vakcīnas.
Pieaugušo vakcinācijas kalendārs un revakcinācijas intervāli
Latvijā ir izstrādāts pieaugušo vakcinācijas kalendārs – rekomendācijas, kādas vakcīnas un kad būtu jāsaņem pēc 18 gadu vecuma. Lielākā daļa šo vakcīnu ir stingri ieteicamas, dažas noteiktām grupām ir arī obligātas saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem, pieaugušajiem obligāti jāvakcinējas pret difteriju un stingumkrampjiem (ik pēc 10 gadiem), kā arī jāveic vakcinācija pret trakumsērgu, ja bijis kontakts ar iespējami slimu dzīvnieku. Praksē obligāta vakcinācija nozīmē stingru rekomendāciju – nevienu pieaugušo nepiespiež potēties, taču ārstam ir pienākums piedāvāt un skaidrot vakcinācijas nepieciešamību. Pārējās pieaugušo vakcīnas ir brīvprātīgas, tomēr ļoti ieteicamas savai veselībai.
Pieaugušo vakcinācijas kalendāra pamatā ir balstvakcināciju veikšana noteiktos intervālos un vakcinēšanās pret papildu infekcijām, ņemot vērā cilvēka vecumu, veselības stāvokli, dzīvesveidu un citus riska faktorus.
- Difterijas un stingumkrampju vakcīna. Nodrošina aizsardzību pret divām dzīvībai bīstamām bakteriālām infekcijām – difteriju un stingumkrampjiem. Pēc pilna vakcinācijas kursa bērnībā imunitāte pakāpeniski samazinās, tādēļ ik pēc 10 gadiem nepieciešama revakcinācija ar kombinēto vakcīnu pret difteriju un stingumkrampjiem. Šī pote ir valsts apmaksāta visiem Latvijas iedzīvotājiem jebkurā vecumā. Difterija mūsdienās ir reta, taču ļoti smaga slimība. Baktērijas izdalītais toksīns bojā elpceļus un citus orgānus, un letalitāte sasniedz ap 5–10 %. Stingumkrampji izraisa smagus nervu sistēmas bojājumus ar sāpīgiem krampjiem, arī šajā gadījumā mirstība ir augsta. Vakcīna pret šīm slimībām tiek lietota jau gadu desmitiem un ir pierādījusi savu efektivitāti un drošumu. Ja vakcinācija ir atlikta vairāk par 10 gadiem, ieteicams to veikt pēc iespējas drīzāk. Labāk vakcinēties vēlāk nekā nekad. Svarīgi atcerēties, ka pārslimota difterija negarantē imunitāti. Arī pēc izslimošanas cilvēkam joprojām nepieciešamas regulāras balstvakcinācijas.
- Garā klepus komponentvakcīna (Tdap). Vakcīna pret garo klepu parasti tiek kombinēta kopā ar difterijas un stingumkrampju balstvakcīnu. Pieaugušajiem imunitāte pret garo klepu ar laiku zūd. Lai arī paši to var pārslimot vieglākā formā, tas ir īpaši bīstams zīdaiņiem. Tāpēc grūtniecēm katras grūtniecības laikā ieteicams saņemt vienu Tdap vakcīnu (optimāli 27.–36. grūtniecības nedēļā), lai caur placentu bērnam nodotu antivielas pirmajiem dzīves mēnešiem. Šī vakcinācija grūtniecēm ir valsts apmaksāta. Arī citiem pieaugušajiem, kuriem var būt cieša saskare ar jaundzimušo (piemēram, ģimenes locekļiem un auklītēm), būtu vēlams atsvaidzināt imunitāti pret garo klepu, veicot vienreizēju poti, ja tas nav darīts pēdējo 10 gadu laikā. Tādējādi tiek veidots tā dēvētais “kokona efekts” – apkārtējie ir pasargāti un mazulim mazāks risks inficēties.
- Gripas vakcīna. Sezonālā gripa ir mainīgs vīruss, kas katru rudens un ziemas sezonu var izraisīt epidēmijas. Gripa bīstama ne tikai senioriem, bet arī jaunākiem pieaugušajiem. Tā var radīt smagas komplikācijas, piemēram, plaušu karsoni, īpaši ja ir hroniskas saslimšanas. Labākā aizsardzība ir vakcinēties katru gadu pirms gripas sezonas. Vakcīna jāatjauno ik sezonu, jo gripas vīrusa celmi mainās un iepriekšējā gada pote var nebūt efektīva. Īpaši svarīgi ir vakcinēties gados vecākiem cilvēkiem (65+), grūtniecēm, pacientiem ar hroniskām slimībām (sirds, plaušu, diabēta u.c.), kā arī veselības aprūpes darbiniekiem, kuri ikdienā aprūpē slimniekus. Imunizējot sevi, mēs ne vien pasargājam savu veselību, bet arī samazinām vīrusa izplatību sabiedrībā. Ja mazāk cilvēku saslimst, mazāka iespēja, ka inficēsies visneaizsargātākie.
- Ērču encefalīta vakcīna. Latvija ir ērču encefalīta endēmiska teritorija. Ik gadu desmitiem cilvēku saslimst ar šo smago slimību, kas izraisa smadzeņu un smadzeņu apvalku iekaisumu. Pret ērču encefalītu var vakcinēties visu gadu, taču visbiežāk potējas ziemā vai pavasarī, pirms aktīvās ērču sezonas. Pamatvakcinācijas kurss sastāv no trīs potēm. Pirmā balstvakcinācija jāveic pēc trīs gadiem un pēc tam revakcinācija nepieciešama ik pēc pieciem gadiem. Savukārt cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma – ik pēc trim gadiem. Vakcīnu var saņemt ģimenes ārsta praksē vai vakcinācijas kabinetos. Tā nav valsts apmaksāta visiem, taču atsevišķas pašvaldības un darba devēji mēdz kompensēt šo poti riska grupām. Jāuzsver, ka gadījumā, ja esat nokavējis kārtējo balstvakcināciju, nav jāsāk kurss no jauna – pietiek saņemt nākamo devu, cik drīz vien iespējams. Vakcīna sniedz aizsardzību pret potenciāli dzīvībai bīstamu slimību, kurai nav specifisku zāļu. Īpaši svarīgi potēties, ja dzīvojat vai atpūšaties dabā ērču izplatības reģionos, proti, lauku apvidos un mežos.
- Masalas, masaliņas un epidēmiskais parotīts jeb MMR vakcīna. Šīs trīs vīrusu slimības parasti saistām ar bērnību, tomēr tās var skart arī pieaugušos, it īpaši, ja kāds nav vakcinēts. Latvijā masalu potēšana sākās 1960. gadu beigās, bet masaliņu un parotīta – 1980. gadu beigās. Līdz ar to cilvēki, kuri dzimuši pirms 1957. gada, visdrīzāk šīs slimības pārslimojuši bērnībā un viņiem vakcinācija nav indicēta. Savukārt jaunākiem pieaugušajiem, kuri bērnībā nav saņēmuši pilnu MMR vakcināciju (divas devas), to ieteicams izdarīt. Ja nav datu par imunizāciju, var veikt asins analīzes antivielu noteikšanai vai arī veikt vakcināciju. Parasti pieaugušajiem, kuri nav potēti, ieteicamas divas MMR vakcīnas devas ar vismaz četru nedēļu intervālu. Ja agrāk saņemta tikai viena deva, pietiek ievadīt otru. Vakcīna pret masalām, masaliņām un parotītu satur novājinātus dzīvus vīrusus, radot ilgstošu imunitāti. Jāatceras, ka masalas ir ļoti lipīgas. Lai novērstu epidēmijas, sabiedrībā vakcinācijas aptverei jābūt vismaz 95%. Masalu uzliesmojumi Eiropā pēdējos gados prasījuši arī dzīvības, īpaši nevakcinētiem bērniem. Pieaugušajiem masalas var noritēt smagi, ar pneimoniju vai encefalītu. Masaliņas bīstamas grūtniecēm, jo var izraisīt augļa attīstības traucējumus, tādēļ sievietēm reproduktīvā vecumā jābūt pārliecinātām par savu imunitāti. Parotīts jeb tautas valodā sauktās cūciņas pieaugušajiem var radīt tādas komplikācijas kā meningīts vai auglības traucējumus vīriešiem. Pret to pasargā MMR pote.
- Vējbakas un jostas rozes vakcīnas. Vējbakas parasti izslimo bērnībā, iegūstot imunitāti uz mūžu. Tomēr, ja pieaugušais nav slimojis ar vējbakām un nav arī vakcinēts, ieteicams vakcinēties, jo pieaugušo vecumā vējbaku gaita mēdz būt daudz smagāka. Iespējama augsta temperatūra, pneimonija u. c. komplikācijas. Vējbaku vakcīna ir dzīva novājināta vīrusa pote, ko ievada divās devās ar 6–8 nedēļu intervālu. Tā nav indicēta grūtniecēm un cilvēkiem ar smagi novājinātu imunitāti. Interesanti, ka vējbaku vīruss pēc pārslimošanas paliek cilvēka organismā un var vēlāk dzīvē aktivēties kā jostas roze. To dēvē arī par herpes zoster. Tā ir vīrusa infekcija, ko izraisa varicella-zoster vīruss, kas ir tas pats vīruss, kurš izraisa vējbakas (varicella). Jostas roze izpaužas ar sāpīgiem ādas izsitumiem un nervu sāpēm. Īpaši bieži šī slimība skar vecāka gadagājuma cilvēkus. Ir pieejamas vakcīnas, kas palīdz novērst jostas rozes attīstīšanos. Latvijā reģistrēta gan dzīva novājināta zoster vakcīna (viena deva), gan jaunāka inaktivēta rekombinantā vakcīna, kurai nepieciešamas divas devas (2–6 mēnešu intervālā). Šo poti rekomendē personām no 50 gadu vecuma un vecākiem, lai pasargātu no smagākajām komplikācijām – pēcherpētiskajām neiralģijām, acu bojājumiem u. c. Jāatzīmē, ka ar jostas rozi var saslimt arī tie, kuri bērnībā tikuši vakcinēti pret vējbakām (jo vīruss var saglabāties latentā formā), taču vakcinētiem cilvēkiem jostas roze novērojama retāk un vieglākā formā.
- Cilvēka papilomas vīrusa (CPV) vakcīna. CPV ir plaši izplatīts vīruss, kas tiek nodots galvenokārt dzimumkontaktu ceļā. Daži CPV tipi izraisa dzemdes kakla vēzi, kā arī tādus ļaundabīgus audzējus kā taisnās zarnas, rīkles, dzimumlocekļa u. c. un ģenitāliju kondilomas. Vakcīna pasargā no vairākiem visbīstamākajiem CPV tipiem. Latvijā valsts imunizācijas kalendārā iekļauta 12 gadu vecu meiteņu un kopš 2022. gada – arī zēnu vakcinācija pret CPV, tomēr vakcinēties var arī vēlākā vecumā par saviem līdzekļiem. Klīniskie pētījumi apliecina, ka imunitāte veidojas gan jaunām sievietēm, gan vīriešiem, pat ja vakcinējas pēc 20 gadu vecuma. Optimāli vakcīna vēlama līdz 26 gadu vecumam, bet atsevišķos gadījumos to rekomendē līdz pat 45 gadiem. Ir nepieciešamas divas devas, ja vakcinējas pirms 15 gadu vecuma, vai trīs devas, ja sāk vakcināciju vēlāk. Vakcīna ievērojami samazina dzemdes kakla un citu ar CPV saistīto vēžu risku. Protams, tā neaizstāj regulāras vēža skrīninga pārbaudes, taču kombinācijā ar skrīningu vakcinācija ir spēcīgs ierocis pret dzemdes kakla vēzi. Pieaugušajiem, kuri jaunībā šo poti nav saņēmuši, ir vērts par to aprunāties ar savu ārstu.
- B hepatīta un A hepatīta vakcīna. B hepatīts ir infekcijas aknu slimība, kas izplatās caur asinīm vai dzimumkontaktu ceļā un var kļūt hroniska, izraisot aknu cirozi vai vēzi. Kopš 1997. gada vakcīna pret B hepatītu Latvijā ir bērnu vakcinācijas kalendārā, taču pieaugušie, kuri nav vakcinēti (vai neizslimojuši), to var droši darīt jebkurā vecumā. Vakcinēšanās īpaši ieteicama veselības aprūpes darbiniekiem, sociālās aprūpes centru iemītniekiem un personālam, kā arī ikvienam, kam varētu būt kontakts ar citu cilvēku asinīm. Pamatkursam nepieciešamas trīs vakcīnas devas vairāku mēnešu laikā. Savukārt A hepatīts izplatās ar fekāli orālo ceļu (piesārņota pārtika, ūdens, ciešs kontakts) un izraisa akūtu aknu iekaisumu. Pieaugušajiem A hepatīts var noritēt smagi, ar ilgstošu nespēju. Vakcīna pret A hepatītu ieteicama ceļotājiem uz reģioniem, kur tas izplatīts, kā arī noteiktu profesiju pārstāvjiem, piemēram, pārtikas apritē strādājošiem, kanalizācijas dienestu darbiniekiem u. c. Lai iegūtu ilgstošu imunitāti, nepieciešamas divas devas ar aptuveni 6 mēnešu intervālu vai arī kombinētā A+B vakcīna trīs devu shēmā. Pēc pilna kursa imunitāte pret A hepatītu saglabājas vismaz 20 gadus un bieži vien – visu mūžu.
- Pneimokoku infekcijas vakcīna. Pneimokoks (Streptococcus pneumoniae) ir baktērija, kas izraisa pneimoniju, kā arī meningītu, vidusauss iekaisumu un sepsi. Īpaši bīstama tā ir zīdaiņiem un senioriem. Bērnu vakcinācija pret pneimokoku Latvijā sākta 2010. gadā, un kopš tā laika zīdaiņu saslimstība ar invazīvu pneimokoka infekciju krasi samazinājusies. Tomēr vecākiem cilvēkiem imunitāte pret konkrētiem pneimokoka tipiem var nebūt, tādēļ daudzās Eiropas valstīs senioriem šī pote tiek rekomendēta vai pat valsts apmaksāta. Arī Latvijā no 65 gadu vecuma ieteicama vakcīna pret pneimokoku – viena deva konjugētās vakcīnas. Tā būtiski mazina risku saslimt ar smagu pneimoniju un citām komplikācijām. Dažiem cilvēkiem ar hroniskām slimībām, piemēram, hronisku plaušu, sirds slimību vai cukura diabētu, vakcīnu pret pneimokoku rekomendē arī pirms 65 gadu vecuma. Par to jākonsultējas ar ārstu. Nereti tiek apsvērta gan konjugētās vakcīnas (PCV13, PCV15 vai PCV20), gan polisaharīdu vakcīnas (PPV23) kombinēta izmantošana, lai iegūtu plašāku aizsardzību. Vakcinācijas shēma var tikt pielāgota individuāli.
- Meningokoku un Hib infekcijas vakcīna. Meningokoku izraisīts meningīts un asins saindēšanās attīstās ļoti strauji un ir īpaši bīstama bērniem, pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem, kuri dzīvo kopmītnēs, kazarmās u. tml. Ikdienā masveida meningokoku vakcinācija pieaugušajiem nav nepieciešama, taču atsevišķos gadījumos tā ir ieteicama, piemēram, ceļotājiem uz reģioniem, kur ir bieži sastopamas meningokoku slimības (dažās Āfrikas valstīs), cilvēkiem ar novājinātu liesas darbību, imūndeficītu, kā arī kolektīvos uzliesmojumu laikā. Pieejamas vakcīnas pret četriem biežākajiem meningokoku tipiem: A, C, W un Y (konjugētā MenACWY vakcīna, viena deva) un pret tipa B meningokoku (B tipa vakcīna, divas devas). Arī pret B tipa Haemophilus influenzae (Hib) infekciju vakcīna bērniem tiek ievadīta kopš 2000. gadu sākuma un efektīvi izskaudusi mazuļu smagās strutainās meningīta formas. Pieaugušajiem Hib pote var būt nepieciešama noteiktos apstākļos, piemēram, cilvēkiem pēc liesas izņemšanas, jo viņiem šīs infekcijas norises risks ir paaugstināts. Kopumā gan meningokoku, gan Hib vakcīnas pieaugušie parasti saņem tikai pēc speciālista ieteikuma, balstoties uz individuālo riska izvērtējumu.
Noslēgumā jāuzsver, ka ar zināšanām, atbildīgu attieksmi un savlaicīgām potēm varam dzīvot drošāk un veselīgāk.
